Pastāstiet nedaudz par sevi – no kurienes Jūs esat? Kā Jūs sevi raksturotu?
Esmu Inga Vasermane, esmu no Liepājas. Sevi raksturotu kā zinātkāru, sabiedriski aktīvu, enerģisku, smaidīgu un entuziastisku sievieti. Esmu savulaik absolvējusi Latvijas Universitāti, RTU Liepājas filiāli un arī kādu laiku bijusi tās mācībspēks.
Vai studiju izvēle Jums vienmēr bijusi viegla un pašsaprotama?
Pilnīgi noteikti nē. Kad mācījos vidusskolā, tad man pat sapņos nerādījās, ka es varētu studēt ekonomiku, jo man likās, ka matemātika ir tas priekšmets, kas man nepadodas un fiziku es vispār biju sev nosolījusies nekad vairs nemācīties. Taču man padevās valodas un literatūra. Mani vienmēr ir interesējusi starptautiska pieredze, citas kultūras, valstis un plašāki apvāršņi, tāpēc vidusskolas pēdējā klasē pieteicos Au-Pair programmā Vācijā. Kamēr gaidīju rezultātus un ieceļošanas vīzu, paspēju iestāties Liepājas Universitātē, ja nu gadījumā kaut kas noiet greizi. Mēnesi es paspēju pastudēt filoloģiju. Tā kā plāns par pieredzes gūšanu Vācijā īstenojās, tad pāris gadus par savām mājām saucu Minheni, un tā bija mana starptautiskā pieredze arī darbā ar bērniem. Arī kad atgriezos, manas pārdomas par studiju izvēli nav bijušas vienkāršas.
Kādēļ Jūs izvēlējāties studēt tieši Rīgas Tehniskās universitātes Liepājas studiju un zinātnes centrā?
Ja runājam par studiju virzieniem, tad mani visu mūžu ir interesējusi psiholoģija, bet ģimenes apstākļu dēļ vajadzēja izlemt par labu studijām Liepājā, tāpēc izvēlējos studijas RTU Liepājas studiju un zinātnes centrā. Ieguvu bakalaura grādu Ekonomikā, tālajā 1999.gadā. Paralēli mani uzaicināja arī strādāt RTU Liepājas profesionālajā vidusskolā (tagad – Liepājas Valsts tehnikums), tā es nokļuvu pedagoģijas pasaulē. Turpinot profesionālā bakalaura studijas, man šķita, ka tā brīža tehnikuma audzēkņi ir tik gudri, ka nolēmu sevi tālāk izaicināt izvēloties studijas jurisprudencē, kurā konkurss bija 21 students uz 1 vietu, Un, ja jau tiku, tad arī jāmācās. Jāsaka, ka šīs zināšanas man dzīvē ir ļoti noderējušas. Viss, ko jebkad esmu mācījusies, gan studiju ziņā, gan arī ņemot vērā neformālo izglītību, ir noderējis. Cilvēkam nepārtraukti ir jābūt gatavam pilnveidot sevi, jo teiciens “Mūžu dzīvo, mūžu mācies” ir ļoti vietā, jo šodien bez mācīšanās nekur. Būt mācāmam ir viena no labākajām cilvēka kvalitātēm.
Vai agrāk zinājāt, nojautāt, ka jebkad dzīvē varētu strādāt par pasniedzēju?
Pilnīgi noteikti nē. Jāsaka gan, skolotāja darbu uztveru kā savu dzīves misiju, jo mana pirmā pedagoģiskā pieredze sākās jau 16 gadu vecumā, kad es bērniem sāku mācīt vācu valodu, dažkārt aizstājot arī kādu pasniedzēju. Tagad domāju, vai man šodien 16 gadu vecumā būtu drosme iet klasē un atprasīt mājas darbus 40-45 gadus veciem uzņēmējiem, kuri mācās vācu valodu – diez vai. Dzīvē esmu strādājusi gan finanšu, gan loģistikas, gan starptautisko pārvadājumu jomā, bet vienmēr pedagoģija ir atnākusi atpakaļ pie manis, un acīmredzot man tomēr ir jādalās ar savām zināšanām, kuras es varu dot jauniešiem. Šobrīd tā jau ir kā misijas apziņa, un man patīk strādāt ar cilvēkiem. Apzināti pasniedzēja ceļu neesmu meklējusi, bet šis ceļš pats ir izvēlējies mani.
Kādi ir Jūsu ikdienas izaicinājumi? Ko Jums jāprot darīt, lai tos risinātu?
Tā kā mana ikdiena ir saistīta ar pedagoģiju un projektu vadību, tad viens no izaicinājumiem pedagoģijā ir iedvesmot jauniešus zināšanu meklēšanai, jo saprotu, ka šobrīd iedot statiskas zināšanas ir diezgan nejēdzīgi. Jāmāca darbs ar tehnoloģijām, ar liela apjoma informāciju, jāiemāca kritiskā domāšana un radošums, jāiemāca būt elastīgiem un atvērtiem zināšanām. Projektu vadībā savukārt ir ļoti svarīgs komandas darbs, spēt strādāt starptautiskā vidē, būt atvērtam pret dažādo. Noteikti palīdz svešvalodu zināšanas un kontakti. Protams, kā izaicinājumu varu uzskatīt arī dažādu atskaišu veidošanu un darbu ar dokumentiem kopumā, jo tā nav mana mīļākā darba daļa, tomēr arī tas ir jāprot un jādara. Tomēr man labāk patīk strādāt ar cilvēkiem.
Kas no tā, ko mācījāties universitātē, Jums darbā noder visvairāk?
Jebkas, ko es esmu mācījusies, noder. Man palīdz tas, ka orientējos ekonomikas procesos un normatīvajos aktos, kā arī studiju laikos iegūtie kontakti. Studiju process ir domāts, lai trenētu domāšanu, publisko runu, lai spētu orientēties informatīvajā telpā, kas šajos laikos ir ar diezgan lielu piesārņojumu – ir jāsaprot, kam ticēt un kam tomēr nē. Manuprāt, jebkuras zināšanas, kuras apgūstam, noder, jo var gadīties, ka paiet daudzi gadi, un iepriekš gūtās zināšanas tomēr sanāk likt lietā. Man savulaik, studējot RTU Liepājas filiālē, mīļākie priekšmeti bija loģistika, transporta pārvadājumu organizēšanas priekšmeti, starptautiskā tirdzniecība, kur arī guvu teicamus sasniegumus, tāpēc arī tā laika RTU filiāles vadītājs Voldemārs Kārkliņš mani savulaik uzrunāja, vai nevēlos studentiem lasīt lekcijas. Tolaik, kad ieguvu jurista kvalifikāciju, izveidojām specialitāti profesionālajā vidusskolā, kur jauniešiem bija iespēja apgūt jurisprudenci un ekonomiku. Šajā specialitātē svinējām 8 izlaidumus, un tie jaunieši, kas paguva mācīties šajā novirzienā, bija laimīgi, jo abu šo virzienu savienojums ir savstarpēji papildinošs un ļoti noderīgs profesionalajā dzīvē. Jebkas, ko esi mācījies, paver jaunas iespējas tavā dzīvē – svarīgi ir tās saskatīt un izmantot.
Studiju laikā piedalījos Leonardo da Vinci ārvalstu prakses projektā Nīderlandē, tas mani vēlāk ir iedvesmojis rakstīt savus projektus jauniešiem, jo ārvalstu pieredze ir ļoti nozīmīgs faktors ikkatram. Un liels prieks, ka to pašu dara manu projektu dalībnieki, kuri turpina strādāt šajā jomā un dod iespēju atkal nākamai paaudzei. Šāda veida darbība rada patīkamu domino efektu, un ir ļoti laba sajūta, ka esi spējis ar savu darbu kādu iedvesmot, dot iespēju vai atklāt jaunus talantus.
Vai Jūsu darbs ir radošs? Kas jādara, lai neieslīgtu rutīnā?
Katrā darbā savs radošums noteikti ir, attiecīgi arī manā darbā. Neviens projekts un neviens mācību priekšmets, kuru mācu, nebalstās tikai uz formulām, kuras nemainās. Visu laiku jāseko līdzi informācijai, tas prasa nemitīgu mācīšanos man pašai, un man tas arī vienmēr ir paticis. Ar smaidu atceros brīžus skolā, kad man kaut kas nepadevās, bet vienmēr biju lieliska organizatore, un tajos priekšmetos, kuri man nepadevās, es aicināju studentus uz studēšanas vakariem un mēs mācījāmies kopā, jo katram bija savas stiprās puses ar ko dalīties un kopā studēt vienmēr ir jautrāk. Ar labām organizatora prasmēm un entuziasmu rutīnā ieslīgt nevar, bet pārforsēt gan var, tomēr dzīve paiet tik ātri un ir prieks, ja aiz sevis vari atstāt labus darbus, iedvesmotus cilvēkus, labus un laimīgus bērnus un skolēnus. Tikai iesaistoties un darot ir iespējams kaut ko mainīt sev apkārt.
Kāds bija Jūsu mīļākais studiju kurss, mācoties RTU LSZC?
Patika un padevās Starptautiskā tirdzniecība, Biznesa psiholoģija, Civiltiesības, Komunikācija, Loģistika.
Vai situācija valstī, kad lielākā daļa no mums darbojas attālināti, Jums ir sniegusi kādas priekšrocības darbā un ikdienā?
Pilnīgi noteikti. Jāsaka, ka ar tehnoloģijām esmu uz Tu, un vēl pirms pandēmijas jau biju gatava šim visam. Atminos gadījumu, kad saņēmu atteikumu doties komandējumā dēļ stundu kavējumiem pirms dažiem gadiem un mēģināju argumentēt, ka nodarbību varu novadīt attālināti. Tolaik tas bija nesaprotami un nepieņemami, bet šobrīd tā ir ierasta situācija un nu jau pat ikdiena. Protams, pietrūkst komunikācija ar cilvēkiem klātienē, taču šis laiks ir bijis svētīgs, jo cilvēki taču izdomāja dažādas saziņas un koprades platformas, kuras ir vērtīgas un noder, kā biznesā, tā mācībās, taču netika pilnvērtīgi izmantotas. Varam paskatīties no pozitīvā skata punkta – sapulce var notikt tiešsaistē, aiztaupām garas ceļa stundas, degvielas un kafijas paužu izdevumus un nepiesārņojam vidi vienas sanāksmes vai semināra dēļ. Es izmantoju šo laiku, lai sevi pilnveidotu – ir pieejamas dažādas apmācības, konferences neizejot no mājas. Aprīļī bija laba sajūta, ka varu padarīt ikdienas darbus un vakarā, pateicoties laika starpībai, pieslēgties “Collision” konferencei Kanādā. Digitālo tehnoloģiju iespējas ir nojaukušas laika un telpas robežas padarot daudzus pakalpojumus pieejamākus. Beidzot varam apgūt un izmantot dažādus digitālos brīnumus, ko radošie cilvēki ir izgudrojuši jau pirms kāda laika.
Kāds ir Jūsu dzīves moto?
To, ko tu vari izsapņot, tu vari arī izdarīt! Bieži vien pietrūkst drosmes sapņot lielus sapņus. Latviešiem ir jāmācās sapņot ambiciozāk. Neatlaidība un enerģija pārvar visu, un viss ir darīšanā. Sapņot lielus sapņus un darīt!
Ko Jūs vēlaties novēlēt sev un citiem šajā sarežģītajā laikā?
Novēlu gan sev, gan visai cilvēcei padomāt par dziļi eksistenciāliem jautājumiem, par kuriem ikdienā nesanāk padomāt. Padomāt, kas mēs īsti esam, jo skaidrs, ka mēs neesam tikai mūsu ķermenis, prāts vai sasniegumi. Mēs esam kaut kas daudz smalkāks. Novēlētu dzīvi dzīvot ar prieku, atrast katram savu aicinājumu, uz ko mirdz acis, darīt to, kas patīk, un tad darbs nāk par svētību gan pašam, gan arī atnes augļus. Bieži mēs dzenamies pēc sasniegumiem, kuri mums pat nav svarīgi. Novēlu būt saskaņā un harmonijā ar sevi, un saglabāt cilvēcību, kā arī iecietību un mīlestību gan pret sevi, gan citiem, gan vidi.